Prieciņš kā bērniem. Tas ko mēs Ziemeļnieki esam zaudējuši. Lielais SNIEGA PRIEKS portugālietes acīs. Pirmo reizi mūžā – 22 gados redzēt kā tās lietas notiek. Viņa pirms diviem gadiem , kā es, bija šajā pašā vietā - apmaiņā.Bildes runā par sajūtām:
Sniegs bija ideāls, lipīgs – nebija slapjš
Došanās 2 naktī mājās, bija lielākais Martas piedzīvojums.
Ziemā kad ir auksts, meitenes salst – arī es. Un kas var būt sliktāks par lietu un 0 C.Bet kad tev blakus ir divi iepriekš nezināmi svešinieki... tu domā nē man taču nav auksts. Nekad mūžā neesi redzējis snigšanu, tavā valstī nekad nav bijis aukstāks par +10 C . Nu vai zini, šādu faktu priekšā man kļūst silti. Un tā patiešām ir!
Brazīliete Carolina pirmo reizi mūžā ir uzvilkusi tik siltas drēbes, portugāliete Marta tikko kā atbraukusi no vectēva dārza. Pagājušo nedēļu viņa ’’spieda iekšā’’ hurmu augļus. Viņa ir mans hurmu speciālists iepērkoties (ar prieku uzticos profesionālim jau no bērna kājas). Katrā ziņā gūstu gandarījumu, no tā kā viņas stāsta par savām siltajām zemēm. Plūkt no vectēva dārza hurmas, pa tiešo no koka, oranži caurspīdīgas. Vai dzīvot Rio, pludmalē sūkt kokosriekstu pienu ar salmiņu. Sireāla sajūta. Un tad pretjautājums, a kad jums Latvijā sniegs, jūs taču neejiet no mājas laukā, veikali slēgti? Kāpēc tev patīk sniegs? (Carola man pati atbild, nu saprotu! Man tik pat ļoti patīk +40 C vasara)
Man te vairs nav auksti. Nevar, nedrīkst būt auksti!
Un tas patiešām darbojas, katru reizi iedomājoties par manām eksotiskajām draudzenēm, kļūst silti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru