Nîmes antiquité

Pasakainā Parīzē

Sajūsma, mīļi cilvēki, mani draugi parīzieši! Perfekti pavadītas 10 dienas vietā, kura ir neaptverama!


Raktu tev pasta karti ar beigu vārdiem : es mīlu tevi Parīze. Ak dieniņ skudriņas skrien pa kauliem, kad atkal runāšu latviski, tur satikšu savu DISIGN CREW. Ausīs skan Gustiņš, sajūsma jo esmu pilsētā, kurā sapņoju nokļūt no šī gada marta- aizbraukt pie savām jaunajām Parīzes draudzēm. Mana superīgās komandas meitenes – Amandine (skaists francisks vārds, tik pat forši meitenei – šķiet, ka esam tik līdzīgas / enerģija un tiešums, tas mūs raksturo. Mēs arī izstādes atklāšanas runas vīri!) Sofija, mana mazā Amēlija Poulain (es katru reizi smaidu paskatoties uz viņu, viss, franciskākā meitene ko pazīstu, lepojos, ka pazīstu savu ideālo Francūzieti). Kā var nemīlēt vietu, kurā par mums tā rūpējās.






Vakar mēs bijām paradīzē, sajūta kā šķirstot dizaina žurnālu, kurā publicēts raksts par kādu Francijas provinces lauku māju...lūk









Tam visam pa vidu divas gaviļnieces, kuras parīzieši noteikti atcerēsies! Iveta un Laura, mana ideālā kompānija parciņos bija tieši ar viņām, nevar nepieminēt fantastisko Elīnu un trakulīgo Jāni!




Ivetas sumināšana Monmartrā, vīnogu novākšanas svētku centrā!


Laurai bija ballīte veselus divus vakarus un visu dienu no vietas! Arī es vēlētos tā!
Pirmajā un pēdējā dienā mums bija īsts gastonomijas šovs, mūsu parīziešu izpildījumā. Vasarīga nakts uz Pont des Arts.





Francijā tik tikko sācies rudens, vīnogu dārzi jau viegli dzeltenīgi. Vīnogulāji maziņi, nu tā līdz celim. Savā pilsētā iepazinos ar čali Nicolas, kurš vienu nedēļu halturēja kādā no vīna audzēm teica, ka darbs esot smags, rokas uzplēstas un bordo krāsā. sēžot vilcienā, braucot uz mājām! Man šeit acu priekšā ganās lielās, baltās gaļas govis, kā šokolādes reklāmās. Sirsnība un pēdējā Au revoir (orevuār - atvadu) foto iemūžināšana ar Marioni un Sofiju! Man vēl stunda Lyonā, visas durvis vaļā un apziņa man raisās vaļā. Vienā rokā šokolādes kruasāns, no svētdienas tirdziņa apmeklējuma , otra roka raksta. Esmu atradusi sevi jaunā pasaulē, kurai gribu atdoties. Un pa šo nedēļu mana dzīves uztvere ir sagrozījusies, es baudu visu ko redzu. Kaifs, ko tādu just, zināt, ka spēj izdzīvot valstī, kuras kultūra ir bijusi pilnīgi sveša. Tagad ā ir mana, un es tajā kožu kā sulīgā bumbiera, viss iet pāri malām, sprāgst laukā.




Pasaka, lasīt valriekstus, kā ābolus, rieksti svaigi, sulīgi eļļaini, iedeāli kūkām!
Mazās valriekstu atvadu kūciņas arī manas Amēlijas meistarojums!

Es ilgojos pēc tevis, Parīze!