Animal

interior decorating project EC

Form 20m2

My flatmates was a Hipster

Šodien sapratu, ka visu pagājušo gadu esmu dzīvojusi Hipsterīgi. Šī atklāsme gan jau nāca Līnas iespaidā, jo šķiet, lielāku hipsteru par Līnu es nezinu... nu labi Evija arī tiek pieskaitīta, jo vakar viņa bija ROBYN
Tas par maniem draugiem H- stāriem
Francijā mans dzīvokļa biedri klausījās old school mūziku uz viniliem, iepirka rakstainus džempukus un saulenes. Es vēl jo projām nezinu, vai man patīk... 

La Nuit

Gads var sākties, semestris pabeigts

Lai arī zinātāji gaida no manis skaistas Portugāles bildes, es gribu nobeigt šo pārdomu monologu. Pāris rindkopas, kas saglabātas Word failā, neliek man mieru...
Pagājušā gada nogalē pļāpāju ar Gunu ’87 (mana bijusī salona ’’Siena’’ kolēģe). Viņai sanāca pārvākties uz Daugavpili. Tur brīvs dzīvoklis no radiem.
Bet kā jau visur... arī bezdarbs - laiks pārdomām. Viņai tas ļāvis saprast mērķus un / vai apmaldīties tajos.
Sarunas gaitā ar Gunu man uzrakstījās pāris atziņas un secinājumi...



Mērķis nogalina iedvesmu / manas pārdomas par Meklētājiem



Katrs meklējam , ko darīt dzīvē. Meklējam to īsto sajūtu... arī neatrodot...

Doma, kā ātrāk atrast sevi traucē Atrasties.
Tavai darbībai nav gala mērķa (nav piepildījuma), jo neesi sajuties labi to darot. Ja esi apmierināts, tad tev šķiet, ka tas bija dzīves mērķis.
Nav viens īstais variants, to var būt daudz, dažādu kombināciju.
Tu vari būt , kas tu vēlies būt!



... un tas būs tava mērķa piepildījums - Mērķis nogalina iedvesmu


Foto no manas Erasmus draudzenes Jonanas Cruz (Portugal) / foto skices

Korejietes starā

Jautājumu jūra un sajūsma par manām dāvanām :D
Korejietēm acis lielas... kā tādu var uztaisīt?

Sireāla sajūta – zvērs SNIEGS :D

Prieciņš kā bērniem. Tas ko mēs Ziemeļnieki esam zaudējuši. Lielais SNIEGA PRIEKS portugālietes acīs. Pirmo reizi mūžā – 22 gados redzēt kā tās lietas notiek. Viņa pirms diviem gadiem , kā es, bija šajā pašā vietā - apmaiņā.

Bildes runā par sajūtām:
Sniegs bija ideāls, lipīgs – nebija slapjš

Došanās 2 naktī mājās, bija lielākais Martas piedzīvojums.

Ziemā kad ir auksts, meitenes salst – arī es. Un kas var būt sliktāks par lietu un 0 C.
Bet kad tev blakus ir divi iepriekš nezināmi svešinieki... tu domā nē man taču nav auksts. Nekad mūžā neesi redzējis snigšanu, tavā valstī nekad nav bijis aukstāks par +10 C . Nu vai zini, šādu faktu priekšā man kļūst silti. Un tā patiešām ir!
Brazīliete Carolina pirmo reizi mūžā ir uzvilkusi tik siltas drēbes, portugāliete Marta tikko kā atbraukusi no vectēva dārza. Pagājušo nedēļu viņa ’’spieda iekšā’’ hurmu augļus. Viņa ir mans hurmu speciālists iepērkoties (ar prieku uzticos profesionālim jau no bērna kājas).
Katrā ziņā gūstu gandarījumu, no tā kā viņas stāsta par savām siltajām zemēm. Plūkt no vectēva dārza hurmas, pa tiešo no koka, oranži caurspīdīgas. Vai dzīvot Rio, pludmalē sūkt kokosriekstu pienu ar salmiņu. Sireāla sajūta. Un tad pretjautājums, a kad jums Latvijā sniegs, jūs taču neejiet no mājas laukā, veikali slēgti? Kāpēc tev patīk sniegs? (Carola man pati atbild, nu saprotu! Man tik pat ļoti patīk +40 C vasara)
Man te vairs nav auksti. Nevar, nedrīkst būt auksti!

Un tas patiešām darbojas, katru reizi iedomājoties par manām eksotiskajām draudzenēm, kļūst silti.

Labāk tagad nekā vēlāk

Pompidu centre - modernās mākslas muzejs




Iebraucu piektdien, daudz krāsainu, skaistu cilvēku. Parīzē ir daudz man līdzīgo – gaišmataino man tas patīk...
Ikdienas lielākā daļa paiet pētot parīziešus metro vagonos. Ideālākais metro ko esmu redzējusi, sistēma skaidra un saprotama pat pēc pirmās dienas. Parīze ir milzīga, tie paši Elizejas lauki, kas ir Parīzē, ir padsmit km. Kartē viss šķiet maziņš, bet dzīvē mērogs ir milzīgs, pārvietoties kājām ir neiespējami! Nevar saskaitīt pat vietas, kuras vēlētos redzēt, jo bērnībā nebija iespēja atbraukt uz šo kultūras metropoli. Spilgtā atmiņā palikusi, īkšķa skulptūra. Maniem klases biedriem (1995-2004) no Franču liceja, ir tāda bilde pie īkšķa, bet man tāda vēl nebija. Kad bijām sīki, pamatskolā tika rīkotas ekskursijas uz ’’ārzemēm’’, tas mainīja mūsu uztveri par lietām. Pašai esot Parīzē, sapratu, ja būtu te bijusi pirms 10 gadiem, iespējams, būtu cītīgāk uztvērusi franču kultūru. Katra diena skolā pagāja lasot tekstiņus par francisko, FR ģeogrāfiju. Bet man neinteresēja. Bērniem kā man (vizuālajiem), bija nepieciešams redzēt to dzīvē, lai mainītos attieksme.


Bet es nebēdāju, labi, ka saprašana nāk vēlāk nekā nekad!


Mana valodas prasme pamazām uzlabojās. Procesā – uzlabošanās – tiek ietverti viss visādi komiski gadījumi. Gribi pateikt normālu teikumu, bet viens nepareizi izrunāts vārds liek pasmieties. Maniem dzīvokļa čalīšiem esmu kā kuriozs viņu dzīvē! Pēc trešās kļūdīšanās reizes, es piefiksēju, ka mērce ir ’’SOS’’ nevis ’’SUS’’!
Mans rīts sākās St- Etiennā, 7:00 cēlos lai ietu uz tirdziņu. Iepirku sierus, kruasānus Parīzei. Latvieši ar brauc ar saviem labumiem uz Parīzi. Līdzi paņēmuši rupjmaizi, žāvētu gaļu (Francijā tā maksā no 8Ls – 20Ls kg).Arī es esmu sagatavojusies. Braucu 2 h ar ātrāko vilcienu pasaulē TGV. Tas sasniedzis pat 574,4 km/h, bet ikdienā tas brauc ar 320km/h. Kā teica mans rektors, pat pilna kafijas tase neizlīst!


Atpakaļceļā, gan te visādas izmaiņas. Mums te masu grautiņi Francijā. Varam tikai mācīties, kā jāprotestē pret valdības neapdomīgajiem lēmumiem. Vilcienu sistēma bloķēta, sabiedriskā transporta līnijas samazinātas uz pusi. Bet ja pats neprotestē tad to ļoti labi jūti uz savas ādas, kā deputāts kura kabinetā tiek mesti ķieģeļi. Normāls pūznis metro stacijās, nesaproti no kurienes tie cilvēki! Tāda tautas vienotība, pasniedzēji protestē, skolēniem nav mācības, ja vienīgi tie mācās protestēt pa savam!


Apgūsim labākās metodes kad atbraukšu!


Turpinu baudīt... visu ko šī vieta man spēj sniegt!