Le Puy-en-Velay - kā medus maize lietū

Agrs rīts Stacija, šodien vakarā pārgriezīsim pulksteni, rītdiena būs gaišāka


Kulinārija te ir vietējā maģija


slapjš, ruds franču deguns


Mo-Eum mana korejiešu ceļabiedrene, esam vienaudzes


Pilsēta neticami skaita, krāsainie slēģi. Pilsēta lietū, dūmakā

Mo bija bail no augstuma, no šī skatu punkta kāpām lejā dungodamas. Noteikti atgriezīšos pavasarī


Francijā pirmās rudens krāsas! tuvākos reģionos jau pirmais sniegs



Tipiski šai vietai:
Lēcas


Verveine-vībotņu balzāms


Mežģīnes, kā Brugge Beļģijā(atceros no Jauno Vanagu semināra)

SMALKMAIZĪŠU SAPNIS

Viņas īpašās spējas, lietu izzināšana. Eksperimenti ar savu vēderu un prātu


Brokastīs trīs minūtes vārītas olas Ar nazi nosit olai cepurīti, un ola pārtop mērcē. Maize, kas sagriezta salmiņos ir tagad tava karote. Bet visumā franči neēd neko sāļu brokastīs. Uz mani skatās lielām acīm, kā es taisu tunča salātiņus! Tuncis te lēts!
Pusdienās Amelijas cienīgi artišoki ar sinepju, etiķa olīveļļas mērci.
Launagā sierošanās + bagetes, lielas vīnogas no piepilsētas vīna dārziem.
Vakariņās kastaņi no Tulūzas, Sebastiana ģimenes mājas. Tik daudz laika šķiet nekad neesmu pavadījusi virtuvē. Francijā manī pamodās kulināra ziņkāre. Sebs man saka, tu tikai pa ēst gatavošanu vien domā. Nu ja, katru dienu mani pārsteidz kas jauns un nebijis. Spēju tikai apbrīnot to visu ko nezinu. Esmu kā četrgadīgs bērns, Kāpēcītis.


Sebastians, viņa īpašās spējas kastrolis ''SEB'' (ātri vārāmais katls ir viņa labā roka) SEB ir Francijā ražots katls, kas būtu jāievieš arī Latvijā.



Vienu vakaru runāju ar Sebu, viņš ir dzīvojis Polijā, apmaiņas programmā. Man jautā vai zinu magoņmaizītes?!
Protams, mana mammas taisītās! Nevaru iedomāties katru ārpusskolas pasākumu bez tām. Šķiet katrā liceja ekskursijā man bija līdz vairāki sainīši ar tām! Es biju cieņā...
...Pienāca mans laiks tās iemācīties pagatavot! Pēc divu dienu gatavošanās pārspēju pati sevi. Rauga mīklas pagatavošana mani līdz šim biedēja. Sebs bija laimīgs, ņēmu viņu palīgā, lai pats mācās. Vakarā mēs to godam nosvinējām. Visiem pilni vēderi, zobos magones un labi pavadīta mācību stunda virtuvē.

Jeremy ar Sandrioni, nešpetnā dzīvokļa kompānija.
Viņa specialitāte Pasta + pesto


Bon appétit

Labāk tagad nekā vēlāk

Pompidu centre - modernās mākslas muzejs




Iebraucu piektdien, daudz krāsainu, skaistu cilvēku. Parīzē ir daudz man līdzīgo – gaišmataino man tas patīk...
Ikdienas lielākā daļa paiet pētot parīziešus metro vagonos. Ideālākais metro ko esmu redzējusi, sistēma skaidra un saprotama pat pēc pirmās dienas. Parīze ir milzīga, tie paši Elizejas lauki, kas ir Parīzē, ir padsmit km. Kartē viss šķiet maziņš, bet dzīvē mērogs ir milzīgs, pārvietoties kājām ir neiespējami! Nevar saskaitīt pat vietas, kuras vēlētos redzēt, jo bērnībā nebija iespēja atbraukt uz šo kultūras metropoli. Spilgtā atmiņā palikusi, īkšķa skulptūra. Maniem klases biedriem (1995-2004) no Franču liceja, ir tāda bilde pie īkšķa, bet man tāda vēl nebija. Kad bijām sīki, pamatskolā tika rīkotas ekskursijas uz ’’ārzemēm’’, tas mainīja mūsu uztveri par lietām. Pašai esot Parīzē, sapratu, ja būtu te bijusi pirms 10 gadiem, iespējams, būtu cītīgāk uztvērusi franču kultūru. Katra diena skolā pagāja lasot tekstiņus par francisko, FR ģeogrāfiju. Bet man neinteresēja. Bērniem kā man (vizuālajiem), bija nepieciešams redzēt to dzīvē, lai mainītos attieksme.


Bet es nebēdāju, labi, ka saprašana nāk vēlāk nekā nekad!


Mana valodas prasme pamazām uzlabojās. Procesā – uzlabošanās – tiek ietverti viss visādi komiski gadījumi. Gribi pateikt normālu teikumu, bet viens nepareizi izrunāts vārds liek pasmieties. Maniem dzīvokļa čalīšiem esmu kā kuriozs viņu dzīvē! Pēc trešās kļūdīšanās reizes, es piefiksēju, ka mērce ir ’’SOS’’ nevis ’’SUS’’!
Mans rīts sākās St- Etiennā, 7:00 cēlos lai ietu uz tirdziņu. Iepirku sierus, kruasānus Parīzei. Latvieši ar brauc ar saviem labumiem uz Parīzi. Līdzi paņēmuši rupjmaizi, žāvētu gaļu (Francijā tā maksā no 8Ls – 20Ls kg).Arī es esmu sagatavojusies. Braucu 2 h ar ātrāko vilcienu pasaulē TGV. Tas sasniedzis pat 574,4 km/h, bet ikdienā tas brauc ar 320km/h. Kā teica mans rektors, pat pilna kafijas tase neizlīst!


Atpakaļceļā, gan te visādas izmaiņas. Mums te masu grautiņi Francijā. Varam tikai mācīties, kā jāprotestē pret valdības neapdomīgajiem lēmumiem. Vilcienu sistēma bloķēta, sabiedriskā transporta līnijas samazinātas uz pusi. Bet ja pats neprotestē tad to ļoti labi jūti uz savas ādas, kā deputāts kura kabinetā tiek mesti ķieģeļi. Normāls pūznis metro stacijās, nesaproti no kurienes tie cilvēki! Tāda tautas vienotība, pasniedzēji protestē, skolēniem nav mācības, ja vienīgi tie mācās protestēt pa savam!


Apgūsim labākās metodes kad atbraukšu!


Turpinu baudīt... visu ko šī vieta man spēj sniegt!

Pasakainā Parīzē

Sajūsma, mīļi cilvēki, mani draugi parīzieši! Perfekti pavadītas 10 dienas vietā, kura ir neaptverama!


Raktu tev pasta karti ar beigu vārdiem : es mīlu tevi Parīze. Ak dieniņ skudriņas skrien pa kauliem, kad atkal runāšu latviski, tur satikšu savu DISIGN CREW. Ausīs skan Gustiņš, sajūsma jo esmu pilsētā, kurā sapņoju nokļūt no šī gada marta- aizbraukt pie savām jaunajām Parīzes draudzēm. Mana superīgās komandas meitenes – Amandine (skaists francisks vārds, tik pat forši meitenei – šķiet, ka esam tik līdzīgas / enerģija un tiešums, tas mūs raksturo. Mēs arī izstādes atklāšanas runas vīri!) Sofija, mana mazā Amēlija Poulain (es katru reizi smaidu paskatoties uz viņu, viss, franciskākā meitene ko pazīstu, lepojos, ka pazīstu savu ideālo Francūzieti). Kā var nemīlēt vietu, kurā par mums tā rūpējās.






Vakar mēs bijām paradīzē, sajūta kā šķirstot dizaina žurnālu, kurā publicēts raksts par kādu Francijas provinces lauku māju...lūk









Tam visam pa vidu divas gaviļnieces, kuras parīzieši noteikti atcerēsies! Iveta un Laura, mana ideālā kompānija parciņos bija tieši ar viņām, nevar nepieminēt fantastisko Elīnu un trakulīgo Jāni!




Ivetas sumināšana Monmartrā, vīnogu novākšanas svētku centrā!


Laurai bija ballīte veselus divus vakarus un visu dienu no vietas! Arī es vēlētos tā!
Pirmajā un pēdējā dienā mums bija īsts gastonomijas šovs, mūsu parīziešu izpildījumā. Vasarīga nakts uz Pont des Arts.





Francijā tik tikko sācies rudens, vīnogu dārzi jau viegli dzeltenīgi. Vīnogulāji maziņi, nu tā līdz celim. Savā pilsētā iepazinos ar čali Nicolas, kurš vienu nedēļu halturēja kādā no vīna audzēm teica, ka darbs esot smags, rokas uzplēstas un bordo krāsā. sēžot vilcienā, braucot uz mājām! Man šeit acu priekšā ganās lielās, baltās gaļas govis, kā šokolādes reklāmās. Sirsnība un pēdējā Au revoir (orevuār - atvadu) foto iemūžināšana ar Marioni un Sofiju! Man vēl stunda Lyonā, visas durvis vaļā un apziņa man raisās vaļā. Vienā rokā šokolādes kruasāns, no svētdienas tirdziņa apmeklējuma , otra roka raksta. Esmu atradusi sevi jaunā pasaulē, kurai gribu atdoties. Un pa šo nedēļu mana dzīves uztvere ir sagrozījusies, es baudu visu ko redzu. Kaifs, ko tādu just, zināt, ka spēj izdzīvot valstī, kuras kultūra ir bijusi pilnīgi sveša. Tagad ā ir mana, un es tajā kožu kā sulīgā bumbiera, viss iet pāri malām, sprāgst laukā.




Pasaka, lasīt valriekstus, kā ābolus, rieksti svaigi, sulīgi eļļaini, iedeāli kūkām!
Mazās valriekstu atvadu kūciņas arī manas Amēlijas meistarojums!

Es ilgojos pēc tevis, Parīze!

Firminy, Le Corbusier centrs

Pilsēta, kura atpazīstama ar Konstruktīvisma arhitektūru. Devos ar savu zaļo Velo, ceļā pavadīju 1,20H. Pa ceļam mani pārsteidza Lielceļa policijas ekipāža! turpinājums sekos...