IEKĻŪŠANA PILSĒTĀ 9:20 Rīga - 20:35 Saint-Étienne

Sēžu dzīvokļa viesistabā, klēpī murrā kaķene ar zaļām acīm, bet zīlītes ir sarāvušās plānas, plānas (saule apžilbinājusi visu istabu). Vārds viņai – kaut kas par Fejām no Disneja varoņiem. Viņa tagad vairs neatkāpjas ne soli, jo esmu mājās viena. Mani dzīvokļa čalīši ir universitātē. Francijā to izrunā vienkārši FAK. (: kā fakultāte :)
Pirmā pilnā diennakts jau gandrīz pagājusi, pilsētu arī nedaudz apčamdīju, jo izstaigāt nemaz dienas laikā nevar. Tā kā par mazu nenosauksi. Jau noskatīju aktīvos veikalus : Quicksilver un O’neill... arī Promode un MNG citi pazīstami brendu veikali redzēti.





Grandiozas strūklakas un neskaitāmi parki visas pilsētas garumā. Pa ielām brauc zemie tramvaji, tos pat nedzirdi, bet pa tiem pašiem tramvaju ceļiem velosipēdisti traucas. Apbrīnojami kā te visi viens otru jūt un nenervozē kā Romā!
Ak, jā mans pirmais iespaids: tumšie čigāntipa cilvēki. Biju iedomājusies tos francūžus gaišākus, nu vismaz ne tām ogļu melnajām acīm- Mani tas biedē. Ierados Rīgas lidostā un pie saviem lidojuma vārtiem satiku meiteni no LMA maģistriem – visu ceļu un vēl nedaudz nopļāpājām, tas viss ievilkās līdz Kopenhāgenai, kad viņa gandrīz nokavēja savu nākamo lidojumu uz Štutgarti . 5 h pagāja nemanot, tā arī nesanāca staigāt pa tax-free zonu! Labi vien ir, jo biju šokā par Dānijas cenām!






2H lodojums uz Lyonu - pirmo reizi redzēju kalnus no putna lidojuma–šķiet tur jau sezona atklāta, jo kalnu galotnes, kas līda ārā no mākoņu slāņa bija sniegotas. Kalni izskatījās tik nevainojami garšīgi, kā teātra butaforijas. No lidostas ar ātrvilcienu uz centru un tad no Lyonas la Part-Dien stacijas uz savu Saint – Etiennu (Rhone-Alpes reģions)
Saint – Etiennā bija pirmais samulsums, jo 40 min laikā iestājās tumsa. Biju nokļuvusi naksnīgā pilsētā! Pie izejas noķēru vienu jaunu kundzīti, drīzāk meiteni ap 28g. (Dior lakādas somiņa mazais koferītis un Iphone ar saplēstu aizsargstiklu.) Viņa strādā, un dzīvo manā pilsētā, bet nezin kur ir centrālais parks, viņas neziņu glābj internets. Arī es sapratu, ka viņa šajā stacijas laukumā ir vienīgā, kas varētu man palīdzēt. Izrādās meitene ir advokāte braukā ar 2010.gada Audi, tā arī tiku aizvesta mājās!



Dzīve Roberta ielā ir klusa, lielais ielas slīpums noslēdzas ar kalnu. Pirmā zīme , ka viss ir pareizi, bija durvju kods, kurš nostrādāja. Nākamā zīme, pēc kuras vadījos bija rāmji trepju telpā un mūzika. Viens no čalīšiem ir DJ. Tad arī zvanīju pie durvīm ar domu, ka varbūt nebūs, bet bija! 3 stāva vietā dabūju 4 stāvu( labs skats pa logu) Francijā te viss citādi, stāvus skaita no 2stāva (1 neskaistās). Mani sagaidīja 2 dzīvokļa biedri un divi citi mākslinieki! Trijiem lieli, līki deguni, īsti , tipiski francūži!
Vakarā ēdām lazanju, viņi arī lieli ēst gatavotāji (pa brīvdienām.)


turpinājumā par dzīvokli un pilsētas ritmu...